X
X
top

Jaunumi

Pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru. Saruna ar Pēteri Vasku

“Klasikā” viesojas komponists Pēteris Vasks ar stāstiem par savas kormūzikas interpretējumiem tikko Berlīnē un vēl citu savu opusu dzīvi aiz Latvijas robežām, un arī par Rīgas Domā gaidāmo “Jubilejas mesā” iekļauto Agnus dei un Musica Serena Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Tarmo Peltokoski programmā.

 

“Tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi… To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes! Lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs. Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot,” ir pārliecināts komponists Pēteris Vasks. Intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” viņš stāsta par savas kormūzikas interpretējumiem tikko Berlīnē un vēl citu savu opusu dzīvi aiz Latvijas robežām, kā arī par Rīgas Domā gaidāmo “Jubilejas mesu” un “Musica Serena” Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā jaunā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski programmā.

Rūta Paula: Tava mūzika skan gan Latvijā, gan arvien tālāk pasaulē. Tikko biji uz kāda sava jaundarba pirmatskaņojumu Berlīnē.

Pēteris Vasks: 26. novembra vakarā Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē bija Berlīnes RIAS kamerkora koncerts, kura programmu bija iestudējusi un vadīja mūsu jaunā, brīnišķīgā diriģente Krista Audere.

Sevišķi pēc viņas uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību…

Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija “Mūzika mieram”. Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija divi mani darbi: vispirms “Fruit of Silence” jeb “Klusuma auglis”, ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam  netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā. Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu, un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā.

Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man tā mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! “Siltums bezgalīgs” – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība.

Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk, – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota, viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja. Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto.

Un tev kā komponistam atkal tāds iedvesmojošs un rosinošs brīdis!

Protams, jā! Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas “Muziekgebouw” – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas “Mīlestības dziesmas”: ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un

noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks.

Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas, aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to.

 

Diriģente Krista Audere

 

Šobrīd dzīvojam divu tavu jaundarbu pirmatskaņojumu gaidās. Pirmais būs Latvijas Radio kora koncertā “Jubilejas mesa” piektdien Rīgas Domā. Šo darbu veidojuši seši Latvijas komponisti – kopā ar tevi vēl pieci kolēģi: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Andrejs Selickis. Daļa no mūzikas, tostarp arī tavs “Agnus dei” tapis jau pirms kāda laiciņa. Diemžēl pandēmija izjauca pirms diviem gadiem iecerēto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu, bet nu ir klāt Sigvarda Kļavas 60. jubileja, un tad nu šī “Jubilejas mesa” tiks atskaņota Rīgas Doma velvēs. Vai arī pirms diviem gadiem tavs “Agnus dei” bija iecerēts kā lielākas formas daļa?

Pirmsākums ir tāds, ka Dānijas Radio koris pasūtīja man skaņdarbu korim a cappella, dodot man pilnīgi brīvu izvēli teksta un valodas ziņā. Tajā brīdī biju gatavs rakstīt mesu latīņu valodā. To arī izdarīju, viņi to iestudēja, aizbraucu uz iestudējumu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju diezgan nelaimīgs par pirmatskaņojumu – īsti nevarēju saprast, ko esmu tur aplam izdarījis, bet bija vēl cerība: kad to nodziedās kāds no mūsu koriem, sapratīšu, vai darbs ir izdevies, vai tomēr tas ir jāliek “šūplādē”. Uzrakstīju otro versiju, pieliekot klāt ērģeles, un to iestudēja mūsu Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Sapratu – ir labi.

Uzrakstīju vēl vienu versiju manam mīļākajam sastāvam – stīgām, un tā, protams, ir veiksmīgākā, jo, kā es vienmēr saku, divkāršs dziedājums, kad kopā dzied koris un stīgas, ir lielākais spēks, kāds mūzikā var būt. Tātad Mesa eksistē trijās versijās, un tai ir diezgan laimīgs liktenis: manas izdevniecības pārskatos skatos, ka Eiropā to šobrīd atskaņo diezgan daudz, un tieši versiju ar stīgu orķestri. “Jubilejas mesas” atskaņojumā Rīgas Domā “Kyrie Eleison” no manas Mesas būs kā pirmā daļa, bet pēdējā daļa būs “Agnus dei”, kas man liekas kā tāda kvintesence, kur tu visvairāk tuvojies dievišķajam mīlestības un mūžīgās gaismas brīnumam. Mūsu izcilie dažādu paaudžu komponisti ir uzrakstījuši arī jaunas mesas daļas. Dod, Dievs, lai tas būtu liels un skaists garīgs piedzīvojums un pārdzīvojums mums visiem.

 

Pēteris Vasks un Sigvards Kļava

 

Mūzikas vēsturē šad un tad ir bijis, ka vairāki komponisti raksta vienu skaņdarbu. Jums, šīs mesas rakstītājiem, ir ļoti atšķirīgi rokraksti: kā, tavuprāt, tas viss varētu saliedēties?

Zinot komponistus, kuri raksta, un zinot, ko viņi raksta, domāju, ka tur jebkura skaņa un nots būs svētīta no mūžīgās gaismas, un ļoti ceru, ka tas būs patiesi liels notikums mūsu mūzikas dzīvē.

10. decembrī Rīgas Domā jau atkal skanēs tava mūzika, un šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncertā. Līdzās Vona-Viljamsa “Jūras simfonijai” būs tava “Musica Serena”, kuru tu pats esi raksturojis kā nostalģisku rudens ainavu, mierpilnu jausmu.

Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi… To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes!  Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot.

Šis darbs skanēs Tarmo Peltokoski vadībā. Vai tev ir iznācis jau tikties ar viņu un parunāt par šo darbu, vai tu ļauj pilnīgu vaļu šim jaunajam talantam?

Par šo darbu ne, tur, manuprāt, nav daudz, ko runāt.

Bet vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu – Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit – trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks!

Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu  – protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls… Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! Galvenais, ka mūzika notiek tajā brīdī: dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju – tas ir kaut kas neparasts! Viņa inaugurācijas koncertā bija divas Piektās simfonijas: Vona-Viljamsa Piektā, kuru mēs tikpat kā nezinām – tas ir slavinājums tam labajam, kas katrā no mums ir iekšā. Jo viens no mūzikas uzdevumiem ir stāstīt, ka mēs dzīvosim un izdzīvosim, un mūsu nākotne būs tikai tad, kad naids un ļaunums tiks pārvarēts un mēs atvērsimies viens pret otru mīlestībā un draudzībā. Un tas viss šajā Piektajā simfonijā bija tik apbrīnojami skaisti! Un tad Sibēliusa Piektā – gulbja lidojums. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Arī mūsu Krista Auznieka darbs bija ļoti interesants: viņš ir apbrīnojami talantīgs komponists, un arī no viņa nāk pozitīva garīga enerģija. Pozitīva un apliecinoša, tāda gaiša. Ne vienmēr ar mūsdienu mūziku ir tā, ka pēcgarša pēc tās izskanēšanas ir tik gaiša un prieka pilna. Tā ka brīnumu brīnumi notiek mūsu mūzikas dzīvē!

 

Tarmo Peltokoski un Pēteris Vasks

 

Tava mūzika skan daudzviet pasaulē un dažādās interpretācijās, un tu pats esi bieži klāt savas mūzikas atskaņojumos ārpus Latvijas: kuri bijuši spilgtākie tavas mūzikas atskaņojumi beidzamajā laikā?

(..) Vēl pirms kara februāra sākumā biju Antverpenē un piedzīvoju brīnišķīgu tikšanos – izrādās, ka mūsu Diāna Ketlere diriģē! Un ļoti labi! Viņa diriģēja Amsterdamas Mūzikas akadēmijas orķestri, un tas bija vienkārši neticami skaisti! Skanēja mans Alta koncerts, kuru atskaņoja lieliska altiste, biju klāt arī mēģinājumā, un vienkārši nebeidzu priecāties – Diānai ir uzaicinājumi arī no citiem orķestriem. Pēc ilgāka laika biju arī Norvēģijā, šajā brīnumskaistajā zemē, uz Valdres festivālu, kas bija paredzēts pirms pāris gadiem, bet tika pārcelts. Bija skaisti koncerti, un, kas man ļoti patīk šādos festivālos – vienmēr ir koncerti baznīcā. Mēs gan esam tik ļoti izlutināti ar mūsu koriem, kas ir vislabākie pasaulē,  un tad, kad ārzemēs kādu kori dzirdi, esi samērā piesardzīgs – kaut nebūtu pārāk liela vilšanās. Bet reizēm ir arī patīkami pārsteigumi. Vēl vasarā biju Nīderlandē uz Stiftas kamermūzikas festivālu, kurā otro reizi biju uzaicināts kā vieskomponists. Vasaras festivāli ir ļoti skaisti, jo mūziķi ir projām no lielajām pilsētām, un tad viņi kādā mazā ciematā mēģina. Bija skaists mēģinājumu process, pēc kura gaidīja liels zupas katls blakus teltī. Bija izcili koncerti! Neaizmirstamā atmiņā paliks zāle Oltenā – tā ir pilsēta Nīderlandē, netālu no Vācijas robežas. Bet milzu skaistajā katedrālē bija arī manas mūzikas koncerts: skanēja gan mans pūtēju kvintets, gan pirmatskaņojums, kuru biju uzrakstījis vijolniekam Danielam Roulendam, kurš ilgstoši lūdza man kaut ko uzrakstīt vijolei solo. Uzrakstīju “Vasaras sonāti” jeb “Sonata Estiva”.

Tobrīd bija jau sācies šausmīgais karš, un domāju: vai man šajā skaņdarbā stāstīt un cīnīties pret šo pilnīgo neprātu? Beigu beigās aizgāju pa citu ceļu – domāju, ka mums ir jāpaceļas tam pāri un jāsaka, ka mēs esam stiprāki un neviens mūs neizsitīs no mūsu ticības un pārliecības. Un uzrakstīju gaišu, apliecinošu, prieka pilnu skaņdarbu vijolei solo.

Lai ko arī mēs nedarītu… Protams, vispirms tas attiecas uz apbrīnojamo, varonīgo, fantastisko ukraiņu tautu, bet arī mēs, visi citi, nedrīkstam nevienu brīdi uzskatīt, ka tas uz mums neattiecas. Viņi cīnās par mums, un mums ir jādara viss, lai mēs no savas puses varam kaut ko izdarīt, viņus atbalstot. Uzrakstīju solo sonāti, un tā tika tur pirmatskaņota.

Un vēl bija milzu prieks, ka stīgu kvartets atskaņoja manu pēdējo jeb Sesto stīgu kvartetu, kas izskanēja baznīcas akustikā. Baznīcā vienmēr ir Mūžības klātbūtne! Un tas bija tik satriecoši, iespaidīgi, ar kādu pārdzīvojomu viņi muzicēja! Tas uzrunāja visus. Bet pirms trim nedēļām biju Somijā, Kokolas pilsētā, kur bija viens sevišķs koncerts – 50 gadi kopš Ostrobotnijas kamerorķestra pirmā koncerta, kas savulaik izskanēja 1972. gada 14. novembrī. Toreiz solo spēlēja vijolnieks Jari Valo, kas patlaban ir Helsinku Radio simfoniskā orķestra solovijole, bet toreiz viņš bija 12 gadus vecs. Visiem pārējiem orķestrantiem bija līdzīgi. Jo

Juham Kangasam, šis apbrīnojamajam mūziķim, nebija svarīga muzikālā karjera, viņš sevi vienkārši veltīja mūzikai: septiņdesmitajos gados viņš spēlēja Helsinku Radio orķestrī, bet uzskatīja, ka ar to ir par maz, un viņš sāka braukāt uz savu dzimto pusi, uz Kokolu, kas ir 600 kilometru no Helsinkiem, un sāka izglītot jaunos stīdziniekus.

Viņš viņus audzināja gan individuāli, gan arī spēlējot kopā, pašam stājoties pie diriģenta pults. Un pēc pusgada, kad uzskatīja, ka viņi jau sasnieguši atbilstošu līmeni, notika pirmais koncerts. Pēc tam šie mūziķi auga, auga, un par profesionālu orķestri tas kļuva tikai 80. gadu beigās. Tā bija ārkārtīgi skaista programma, kurā, starp citu, skanēja vairākkārt pieminētā “Musica Serena”. Koncerta beigās sanāca pilna skatuve ar visiem, kas savulaik kopā ar Juhu spēlējuši un pie viņa mācījušies. Tā ka Juha izaudzinājis veselu paaudzi somu stīgu instrumentu meistaru, un viņi ir dažādos orķestros. (..)

 

Pēteris Vasks un Juha Kangass pēc koncerta koncertzālē “Cēsis”

 

Tev vienmēr ir bijusi ļoti vēlīga attieksme pret mūzikas norisēm Latvijā un citiem mūziķiem. Mēs varētu skaisti šo sarunu noslēgt ar domu, ko esi izteicis diezgan pasen, bet tā ļoti atbilst arī pašreizējai noskaņai: “Laikā, kad mūsu nācijas kultūra ir patiesi apdraudēta, neviens sevi cienošs pilsonis nedrīkst sēdēt, rokas klēpī salicis.” To noteikti var teikt arī par tevi, jo tu vienmēr ne tikai aicini darboties citus, bet pats to dari, turklāt vienmēr esi noskaņots pozitīvi.

Bet kā savādāk! Bet kādi bija tie mani vārdi? Ka mūsu kultūra ir patiesi apdraudēta? Tā jau īsti nevar teikt, mūsu mūzikā notiek tik daudz brīnumu, un beigu beigās – kādi ir mūsu kori, kādi ir mūsu orķestri, mūsu interpreti, diriģenti! Viņi nav apdraudēti. Vienkārši masu kultūra ar nonivelējošu vilni jauc cilvēkiem vērtību kritērijus. Varbūt problēma ir arī mūzikas izglītības sistēmā, jo vispārizglītojošajās skolās kultūrai tiek atvēlēts pārāk maz vietas.

Esmu dzirdējis – un kas man liekas patiesi apdraudoši – ka skolās vairs nav vai tikpat kā vairs nav koru. Bet kas tādā gadījumā nākotnē dziedās mūsu Dziesmu svētkos, ja nav koru? Tas ir viens no apdraudējuma aspektiem.

Starp citu, Vācijā ir diezgan daudz latviešu, kā vēstniece mums teica – ap 40 000, un viņi diezgan aktīvi dažādās Vācijas pilsētās izvērš kultūras aktivitātes. Ļoti daudzi gatavojas Dziesmu un deju svētkiem – ir kori un deju kopas. Vēstniece ievērojusi, ka koros ir pietiekoši daudz vīru. Kā zināms, Latvijā mums ar to ir liela problēma: es vienmēr domāju – kur paliek latviešu vīrieši, kas ar viņiem notiek? Bet vācu koros dzied vīri! Izrādās, tie ir vācu kungi! Jo latviešu sievas saviem vācu vīriem saka – “tev jānāk dziedāt kopā ar mani”, un viņi arī nāk, viņi dzied, un Vācijā latviešu koros netrūkst vīru balsu. Redz, kāda tautu draudzība caur mūziku!

Autori: Rūta Paula (Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītāja)
Avots: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/muzika/pedeja-laika-mani-darbi-vienmer-beidzas-ar-domazoru-saruna-ar-komponistu-peteri-vasku.a484912/

Pēteris Vasks saņem “OPUS KLASSIK” balvu

Svētdien, 9. oktobrī, Konzerthaus Berlin svinīgā ceremonijā tika sumināti prestižās vācu klasiskās mūzikas balvas OPUS KLASSIK šī gada laureāti. Kategorijā “Gada komponists” balvu saņēma mūsu Pēteris Vasks!

OPUS KLASSIK balva Pēterim Vaskam piešķirta par albumu, ko pērn par godu komponista 75. dzimšanas dienai klajā laidusi mūzikas ierakstu izdevniecība BR-KLASSIK. Tvartā ieskaņotas četras kompozīcijas – “Musica serena”, “Musica dolorosa”, “Musica appassionata” un Čellkoncerts “Klātbūtne”. Vaska mūzikas valodu šoreiz tulkojis Minhenes Radio orķestris diriģenta Ivana Repušiča vadībā, bet solists čellkoncertā ir Vladzimirs Sinkevičs.

🎧 Ierakstus no šī albuma “Klasika” aicinām klausīties šeit: klasika.lsm.lv
📍 Ar Pētera Vaska konkurentiem kategorijā “Gada komponists” var iepazīties šeit: https://opusklassik.de/kategorien-nominierte/

Pēteris Vasks saņem Eiropas baznīcas mūzikas balvu

Pasaulē slavenākajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam par viņa izcilajiem un dziļi garīgajiem darbiem piešķirta Švābu Gmindes Eiropas baznīcas mūzikas balva. Tās pasniegšanas svinīgā ceremonija, kurā komponists saņēma arī prēmiju, risinājās Eiropas Baznīcas mūzikas festivāla ietvaros 16. jūlija vakarā.

Balvas pasniegšanas ceremonija aizritēja kā svinīgs koncerts, kurā piedalījās Reinas-Nekāras jauniešu kamerorkoris un Virtenbergas kamerorķestris igauņu diriģenta Risto Josta vadībā. 26. augusta vakarā, līdz ar Pētera Vaska izvērstu stāstu par krāšņo un garīgi piesātināto festivāla norises vietu – katoļu baznīcu nelielajā Švābu Gmindē, par zīmēm dzīvē un mūzikā, un Tēvreizes lomu viņa dzīvē, saņemot Baznīcas mūzikas balvu, šī koncerta ierakstu piedāvās Latvijas Radio 3 “Klasika”. Bet pagaidām savus sajūsmas pilnos iespaidus par balvas pasniegšanas ceremoniju komponists atklāj nelielā telefonintervijā.

“Švābu Gminde ir maza pilsēta, apmēram sešdesmit kilometrus no Štutgartes – pilsēta, kurai ir laimīgs liktenis, jo tā nav cietusi nekādos karos, Otrā pasaules laikā tā nav sabombardēta kā gandrīz visa pārējā Vācija. Visi akmeņi šeit ir oriģināli,” stāsta komponists Pēteris Vasks. “Šeit ir brīnišķīgas baznīcas, no kurām man izdevās apmeklēt divas – tās ir cita par citu fantastiskākas! Nevaru vien beigt brīnīties un jūsmot par to, ko stāstīja festivāla intendants – ka šī

baznīca, kur notika koncerts, sākta celt 12. gadsimta sākumā, un to cēla 120 gadus! Tobrīd pilsētiņā bija vien trīs tūkstoši iedzīvotāju. Vai varat iedomāties, kādi vizionāri dzīvoja tajos tālajos gados – viņi zināja, ka ne viņi paši, ne bērnu bērni to neredzēs, bet viņi būvēja milzīgu, grandiozu, neaprakstāmi skaistu baznīcu! Uz turieni jābrauc gandrīz vai svētceļojumā.

Tajā ir arī fantastiska akustika, brīnišķīgas ērģeles un apbrīnojama gara klātbūtne. Fantastiska vieta! Gan uz dievkalpojumu, gan koncertu sanāca pilna baznīca ļaužu – ticības un mīlestības pilni. Kā viņi piedalījās baznīcas dievkalpojumā, arī tas bija satraucoši – viņu “Āmen” skanēja gandrīz vai fortissimo! Tā ir katoļu baznīca, bet turpat blakus ir arī protestantu baznīcas, kurās arī notiek koncerti. Kaut kāda fantastiska vieta. (..)”

Švābu Gmindes iedibinātā Eiropas baznīcas mūzikas balva tiek pasniegta kopš 1999. gada. Pamīšus to saņem gan kāds atskaņotājmākslinieks, gan arī komponists. Par balvas ieguvējiem jau agrāk kļuvuši Sofija Gubaiduļina, Kšištofs Pendereckis, Arvo Perts, bet šogad – latvietis Pēteris Vasks.

No mūsu mūziķiem 2005. gadā prēmēta Iveta Apkalna, un Vasks stāsta, ka vēl tagad mūziķi un festivāla intendants atceras viņas brīnišķīgo ērģeļmūzikas koncertu. Pāris gadu vēlāk tur bijis arī Rīgas Doma kora skolas zēnu koris Mārtiņa Klišāna vadībā.

16. jūlija koncerta sākumā izskanējis Riharda Štrausa opuss “Metamorfozes” – skaņdarbs, ko komponists uzrakstīja 80 gadu vecumā pašā mūža nogalē, kad Vācija bija drupās. “Viņa mīļotā Drēzdene tika sabombardēta 1945. gada februārī… Skaņdarbs ir satriecošs, un kārtējo reizi apliecina, ka gars ir nemirstīgs. Un radošais gars ir nemirstīgs. Dižs, brīnišķīgs, skaists darbs,” atzīmē Pēteris Vasks. “Pēc tam jaunie, entuziasma pilnie koristi pievienojās orķestrim un skanēja mana “Mesa” – versijā korim un stīgu orķestrim. Pa vidu skanēja Tēvreize latīņu versijā “Pater noster”, un beigās – “Fruit of Silence” jeb “Klusuma auglis” a cappella versijā – kora darbs ar Mātes Terēzes tekstu. Tas bija ārkārtīgi skaisti!”

Protams, nav izpalikušas arī svinīgās uzrunas, bet vakara turpinājums sekojis bijušajā klosterī, kas tagad ir kultūras centrs. “Bija ieradusies arī mūsu vēstniece Vācijā – Inga Skujiņas kundze, kura teica svinīgo uzrunu, parakstījos arī Goda grāmatā.

Bija atbraukusi arī vācu čelliste Simona Drekslere – viņa bija izteikusi vēlmi mani apsveikt, un šajā vakarā brīnumskaisti nospēlēja manas “Grāmatas čellam” otro daļu – visi sastinga un klausījās, cik skaisti viņa spēlē. Bija tiešām neaizmirstami brīži. Švābu Gminde ir sevišķa vieta!

Ja esat kaut kur Vācijā, dienvidu pusē, noteikti ir vērts aiziet uz šīm baznīcām – redzēt un sajust, ka Radītāja gars un mīlestība nekad nebeidzas,” saviļnojumu neslēpj komponists.

Avots: lsm.lv

Pēc visdziļākās nakts tik un tā nāk gaisma. Komponists Pēteris Vasks vārdos un mūzikā aicina uz ticību gaismai

Jebkura kompozīcija tagad skanēs savādāk – par to pārliecināts komponists Pēteris Vasks, kura mūziku Lieldienu laikā dzirdēsim koncertos Cēsīs, Rīgā un Aizputē. Aicināts uz sarunu pāris mirkļus pirms savas dzimšanas dienas, Vasks Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” runā par galveno vēstījumu savā mūzikā un vairākkārt teic godu ukraiņu tautai, kura cīnās par mums visiem.

Zigfrīds Muktupāvels: 16. aprīlis jau ir zīmīgs, pierasts: Pētera Vaska mūzikas aprīlis, Cēsis – epicentrs. Jūsu mūzikas skanēs arī Lielajā piektdienā. Vēl kāds notikums – tikko man atklājāt, ka Vestards Šimkus jūsu dzimtajā pilsētā [Aizputē] muzicēs dzimšanas dienā. Tas ir pārsteigums! Es nezināju.

Pēteris Vasks: Jā! Pēc ilgāka klusēšanas perioda Vestardam pirmais koncerts būs 16. aprīlī, manā dzimtajā pilsētā, mūzikas skolā. Vestards spēlēs manu klavieru ciklu “Gadalaiki” – tāda diezgan pamatīga kompozīcija, gandrīz vai stundas garumā. Vestards viņu arī pirmo reizi diskā ierakstīja. Man ir liels prieks, ka Vestards beidzot atkal var muzicēt un, protams, pagodinājums, ka skanēs mani “Gadalaiki”.

Brīnišķīga dāvana. 

Jā, tiešām. Skaista dāvana.

Vienmēr, visos laikos, kad bija pilnīgi mierīgi apstākļi, kad mums vienīgās rūpes bija, kā atvaļinājumu pavadīsim Kanāriju salās – es pārspīlēju, jūs savā mūzikā esat aicinājis aizdomāties par lielākiem, cēlākiem mērķiem, vedinājis uz gaismu, brīdinājis par bīstamām lietām. Šobrīd situācija ir tāda, kādu laikam ne jūs, neviens nevarējām pat ļaunākajos murgos iedomāties. Pēteri, tas ietekmē jūsu kā komponista šī brīža domas? Kādu iespaidu šis Krievijas uzsāktais karš atstāj jūsu mūzikā?

Pēc pirmās absolūtā šoka sajūtas, kas visus mūs, visu pasauli pārņēma, tagad, kas man liekas ļoti, ļoti svarīgi: lai šis šausmīgais, briesmīgais karš – lai mēs nepierastu pie tā, lai joprojām mūsu sirdis būtu karstas un degošas. Jo pirmajā brīdī tā bija tēma numur viens, un lai tā nebūtu par vienu no tēmām, tālāk cilvēkiem dzīvojot;

lai nebūtu tā, ka tu sēdi no rīta pie kafijas tases vai vakarā iedzer vīna glāzi un skaties televīzijā – tur joprojām šauj, tur joprojām mirst. Pie tā nedrīkst pierast! Šī ir tā reize, kad cīnās mīlestība pret nāvi. Tā ir tik izšķirīga situācija.

Beigu beigās, ko tur runāt, Bībelē ir pateikts – tu esi vai nu auksts vai karsts, bet tu nedrīksti būt remdens. Tie, kas ir par nāvi un par iznīcību, tie aukstie – tādi mēdz būt, jā, – bet mums ir jāsaglabā ticība, mīlestība un visas mūsu lūgšanas, visas mūsu labās domas, un katrs savā profesijā… Mūzika tur var, manuprāt, ļoti daudz darīt – sūtīt mīlestību, garīgā spēka enerģiju tiem, kas tur cīnās, tā nav tukša frāze – cīnās arī par mūsu brīvību. Jo, ja viens nezvērs sajūt asins garšu, tad jau viņš neapstāsies. Tāpēc ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību un par visas Eiropas. Mums viņiem jādod ticība, ka mēs viņus neaizmirsīsim, mēs esam ar viņiem un būsim ar viņiem vienmēr līdz tam brīdim, kad tas briesmonis, pat nevarētu teikt – apstāsies, kad viņš…

Bail izrunāt to vārdus, vai ne?

Jā. Jūs saprotiet, ko es domāju.

Pirmajās kara dienās es, runājot ar vairākiem mākslas cilvēkiem, dzirdēju tādu teicienu, ka vienkārši nolaižas rokas, jo pārņem šī sajūta – kāda nozīme, ka es te spēlēju, dziedu, komponēju vai gleznoju, kad notiek kaut kas tik briesmīgs. Kā jums? 

Sākumā tu uz labu laiku, protams, apstājies, [nav] iespējas strādāt, radīt. Bet mums ir jāsaņemas arī šajā situācijā tomēr nezaudēt. Tas ir varbūt tas, ko tie ļaundari domā – lai nolaižas rokas, un tas nozīmē, ka mēs padodamies. Mēs to nedrīkstam darīt. Ja mums nolaižas rokas, tad paskatāmies, kā ukraiņi cīnās, un tad nokaunamies par to, ka mēs tā domājam un runājam.

Jūsu mūzikas festivālā būs arī “Kijivas solisti” – kamerorķestris, kuru ziņa par karu sasniedza, esot prom no dzimtenes. [Viņu dalība festivālā] – tas ir jāuztver kā palīdzības žests? Viņi nebija paredzēti sākotnējā programmā. 

Esmu ļoti priecīgs, ka viņi atbrauks uz Cēsīm. Man ar viņiem ir bijusi sadarbība, viņi ir brīnišķīgi mūziķi. Es biju laikam 2019. gadā uz vienu koncertu, kur viņi atskaņoja manu mūziku. Tas bija neaizmirstams koncerts, un tā arī bija fantastiska iespēja redzēt, kā tagad dzīvo ukraiņi, kāda iekšējas pašcieņas un lepnuma sajūta tajos cilvēkos ir, viņi ir brīvi cilvēki, un cik ļoti tur piemin un neaizmirst to, kas ir noticis. Pilsētas centrā ir klosteris ar milzīgu žogu, un pie tā ir katra noslepkavotā ukraiņu kareivja fotogrāfija. Tur simtiem, simtiem tās [fotogrāfijas] ir, bet katrs ir redzams. Protams, laukumā, kur Maidans bija, tur ir tik daudz piemiņas zīmes. Tas visur tur ir jūtams.

Tāda apbrīnojama sajūta bija Kijivā būt 2019. gadā un redzēt, kas par nāciju, kas par spēku, kas par savas zemes mīlestību ukraiņu cilvēkos. To mēs varam tikai apbrīnot.

Paldies Dievam, kas visa pasaule pēkšņi ir ievērojusi. Sākumā jau tā diezgan skeptiski domāja [..]. Kāda traģiska, liela notikuma aculiecinieki mēs visi tagad esam. 2022. gads. Bet nevienā brīdī mēs nedrīkstam nolaist rokas un teikt – ja to nedara ukraiņi, tad ar kādām tiesībām mēs kaut kur citur pasaulē… Un palīdzam, cik varam. Beigu beigās jebkurā veikalā ir tādas kastītes, kur tu vari iemest savu naudas summiņu, viņus atbalstot. Lai slava šai patiesi fantastiskajai, dižajai nācijai! Viņi cīnās par mums.

Vai ir kāds jūsu komponēts darbs no visiem, kas skanēs tuvākajā laikā, ko jūs pats [šobrīd] ar citām ausīm saklausīsiet? Vai šī mūzika kļūst citādāka šo notikumu ēnā?  

Sāksim ar to, ka jebkura darba interpretācija ir atšķirīga un, protams, ka arī visi mūziķi spēlēs savādāk, nekā tas bija līdz šim.

Ja mūzika, jebkura nots, skaņa netiek mums visiem dāvināta ar sirds asinīm, degoši un liesmojoši, tad jau cilvēku dvēseles netiks skartas.

Jebkura kompozīcija tagad skanēs savādāk. Es ļoti jau priecājos, ka 15. aprīlī, Lielajā piektdienā, Domā – šajā dižajā, skaistajā koncertzālē, [būs] Sigvards Kļava ar savu fantastisko kori – tas būs liels garīgs dievkalpojums. Man, protams, ir prieks, ka Cēsīs skanēs virkne manu skaņdarbu. Nebaidieties, nebūs tikai mana mūzika, tur būs arī daudz izcilu meistaru…

Tur nav no kā baidīties. 

No Francijas atbrauks ”Modigliani kvartets” – četri izcili mūziķi. Būs liels gods būt kopā ar Franča Šūberta pēdējo kvartetu – Piecpadsmito viņi spēlēs. Tad mans pēdējais – Sestais stīgu kvartets skanēs; tur arī būs sāpes, skumjas, aiziešana, bet tomēr mūžīga dzīve un ticība gaismai:

tumsa nekad neuzvar, pēc visdziļākās nakts tik un tā nāk gaisma. Tas ir vēstījums, ko es savos skaņdarbos ielieku, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs pavisam sevišķas interpretācijas.

Man ir arī milzīgs prieks, ka 22. aprīlī Reinis Zariņš muzicēs, un tur būs trīs komponisti. Apmēram pirms gada Sigvards Kļava ar šiem komponistiem vienu fantastisku programmu sagatavoja. Tas bija Arturs Maskats, Andrejs Selickis un arī mana mūzika tur skanēja. Tas bija korim. Bet tagad būs šie paši trīs minētie komponisti un tā būs klaviermūzika, būs jaundarbi, pirmatskaņojumi. Un piedevām vēl būs man diska atvēršana. Reinis Zariņš ierakstījis manu klaviermūziku “Gadalaiki”, to pašu, ko Vestards spēlēs 16. aprīlī. Arī viens pirmatskaņojums, kas sauksies pavasara elēģija “Dzeguzes balss”.

Un tad vēl viens koncerts. Redziet, mūsu mīļā galvaspilsēta ir tik bēdīga, ka mums vairs nav un laikam diezgan ilgi nebūs, kur spēlēt simfoniskajam orķestrim. Bet toties mums ir fantastiskas koncertzāles Latvijas novados. Tātad Cēsīs, 23. aprīlī, sestdienas vakarā, starp citu, piecos, ja kāds grib atnākt, būs Nacionālais orķestris ar igauņu diriģenti Kristīnu Posku. Kā svarīgākais, protams, būs Bēthovens, viņa Ceturtā simfonija. Būs arī viena mana laba drauga un izcila igauņu komponista Erki Svena Tīra kompozīcija un Igaunijas Nacionālā orķestra solo vijolniece Trīna Rūbela. Viņa spēlēs manu koncertu “Tālā gaisma”. Tā ka esiet laipni lūgti! Gaisma vienmēr uzvar, pēc visdziļākās tumsas tik un tā nāk gaisma. Ticēsim tai gaismai un mīlestības spēkam!

Autori: Zigfrīds Muktupāvels (Latvijas Radio raidījuma “Kultūras Rondo” vadītājs), Kultūras Rondo
Avots: lsm.lv
Pētera Vaska publicitātes foto

Pēterim Vaskam piešķir Švābu Gmindes Eiropas baznīcas mūzikas balvu

Pasaulē slavenākajam latviešu komponistam Pēterim Vaskam piešķirta Švābu Gmindes Eiropas baznīcas mūzikas balva. Tā piešķirta par viņa izcilajiem un dziļi garīgajiem darbiem.
Balvas pasniegšanas svinīgā ceremonija, kurā komponists saņems arī prēmiju, notiks jūlija vidū, Eiropas Baznīcas mūzikas festivāla ietvaros. Plānots arī svinīgs koncerts.

Švābu Gmindes iedibinātā Eiropas baznīcas mūzikas balva tiek pasniegta kopš 1999. gada, un šogad tā tiks pasniegta 23. reizi. Tā tiek piešķirta interpretiem un komponistiem par īpašiem nopelniem garīgās mūzikas jomā.

Vairāk informācijas: https://magazin.klassik.com/news/teaser.cfm?ID=17376&nachricht=Europ%C3%A4ischer%20Kirchenmusikpreis%20f%C3%BCr%20Komponist%20Peteris%20Vasks

Pēteris Vasks saņem Izcilības balvu kultūrā

Komponists Pēteris Vasks apbalvojumu saņēmis par izcilu un starptautiski plaši atzītu māksliniecisko jaunradi mūzikas nozarē: spožiem skaņdarbu pirmatskaņojumiem, kuru vidū īpaši izceļami Sestais stīgu kvartets un Otrais vijoļkoncerts "Vakara gaisma", kā arī atskaņojumiem Latvijā un pasaulē, apliecinot sava devuma nozīmību Latvijas akadēmiskās mūzikas un profesionālās kultūras starptautiskās atpazīstamības veicināšanā, norādīja KM.

Pētera Vaska vijoļkoncerta “Vakara gaismā” pirmatskaņojums

Šovakar, 9.septembrī Koncertzālē “Cēsis” gaidāms pasaulē atskaņotākā latviešu komponista Pētera Vaska otrā vijoļkoncerta “Vakara gaismā” Latvijas pirmatskaņojums. Pirmo reizi britu vijolnieks Hugo Tičati vijoļkoncertu atskaņoja festivālā Stokholmā kopā ar paša veidoto orķestri O/Modernt. Cēsīs viņš spēlēs kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē. “Tičati nav svarīgas dižas skatuves, ārējs spožums, jo viņš kalpo mūzikai,”atklāj komponists Pēteris Vasks.

Pēterim Vaskam Stambulas mūzikas festivāla balva par mūža ieguldījumu

Šodien, 6.septembrī, Stambulā Pēterim Vaskam tiks piešķirta Stambulas mūzikas festivāla balva par mūža ieguldījumu. Šo balvu iepriekš saņēmuši Daniels Bārenboims, Filips Glāss, Gidons Krēmers, Miša Maiskis, Zubins Mehta, Arvo Perts, Kšištofs Pendereckis, Marijs Peraija.

Balvas pasniegšana notiks pirms koncerta, kurā Modigliani Quartet (“Modiljāni kvartets”, Francija) atskaņos Pētera Vaska Sesto stīgu kvartetu (pirmoreiz Turcijā) un Franča Šūberta 15. stīgu kvartetu.

Modigliani Quartet pirmā vijole Amorī Koeto (Coeytaux) tālruņsarunā teica, ka Pētera Vaska mūziku pazinis jau iepriekš un tā viņu ļoti uzrunājusi; kvarteta repertuārā Vaska mūzika ienāk pirmoreiz, to spēlēt nav viegli, jo augsta mūzikas intensitāte, bet saviļņojums mūziķiem milzīgs.

Pats komponists nebūs klāt apbalvošanas brīdī, jo piedalās sava Otrā vijolkoncerta “Vakara gaisma” mēģinājumos Rīgā. “Vakara gaismas” Latvijas pirmatskaņojums notiks ceturtdien, 9.septembrī, koncertzālē “Cēsis” – muzicēs šī opusa veltījuma adresāts un pasaules pirmatskaņotājs Hugo Tičati (Ticciati), Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē. Pēteri Vasku šovakar Stambulā pārstāvēs Latvijas vēstnieks Turcijā Pēteris Vaivars.

Sestā kvarteta pasūtinātāji ir Stambulas festivāls, “Rudens kamermūzikas festivāls” (“Latvijas Koncerti”ar VKKF atbalstu), Esenes filharmonija un Londonas Vigmorzāle ar Šveices Hofmana fonda prezidenta Andrē Hofmāna atbalstu. Kvarteta pasaules pirmatskaņojums notika 2020.gada septembrī Portugālē, tā paša gada oktobra sākumā kvartets izskanēja Liepājā un Dzintaros.

Savukārt Otrā vijolkoncerta “Vakara gaisma” pasaules pirmatskaņojums notika 2021.gada 16.jūnijā Stokholmā (Zviedrija), Hugo Tičati muzicēja ar paša vadīto orķestri O/Modernt. 1.septembrī koncerts skanēja Kopenhāgenā, muzicēja DUEN Orkester Mortena Rīlunda vadībā.

Informāciju sagatavoja Orests Silabriedis.

 

Latvijas Radio arhīvs: Pēteris Vasks

Latvijas Radio 3 “Klasika” 25 gadu jubilejā nacionālā ierakstu kompānija SKANi izdod īpašu 25 digitālu albumu sēriju, kurā jaunā kvalitātē apkopoti 25 latviešu komponistu darbi, kas ierakstīti no 1963. līdz 2018. gadam. Fonogrammas līdz šim gulējušas radio arhīvos magnētisko lenšu formātā un tagad tās pieredzējušu skaņu režisoru Normunda Slavas, Vara Kurmiņa un Modra Bērziņa rokām rūpīgi atjaunotas, digitalizētas, attīrītas no trokšņiem un laika gaitā uzkrātiem magnētiskiem bojājumiem.

Divdesmit otrais sērijas albums veltīts komponista Pētera Vaska daiļradei un tas ir pieejams visās mūzikas straumēšanas un lejuplādes platformās.

Izpildītāji
Maija Prēdele – čells
Rīgas Stīgu kvartets
Jānis Mednis – kontrabass
Perpetuum Ritmico
Sērija
Latvijas Radio arhīvs
Ieraksts
1981-2017
Izdošanas datums
25.06.2021
Skaņdarbi
• Pēteris Vasks “Grāmata čellam”

• Pēteris Vasks Otrais stīgu kvartets “Vasaras dziedājumi”
• Pēteris Vasks Sonāte kontrabasam solo
• Pēteris Vasks Koncerts timpāniem un sitaminstrumentiem

20210621__LMIC 117 Pēteris Vasks iTunes booklet

Avots: lmic.lv

Pētera Vaska mūzikas jaunieskaņojums (BR Klassik, 2021)

“Veram vaļā Pētera Vaska mūzikas jaunāko albumu, ko nesen par godu viņa 75. dzimšanas dienai klajā laidusi mūzikas ierakstu izdevniecība BR Klassik.
Tvartā ieskaņotas četras kompozīcijas – Musica serena, Musica dolorosa, Musica appassionata un Čellkoncerts “Klātbūtne”. Vaska mūzikas valodu šoreiz tulkojis Minhenes Radio orķestris diriģenta Ivana Repušiča vadībā, bet solists čellkoncertā ir Vladzimirs Sinkevičs.
Šajā reizē klausīsimies pirmos trīs ieskaņojumus – Musica serena, Musica dolorosa un Musica appassionata.”

Avots: klasika.lsm.lv

Pieteikties jaunumiem