Rūta Paula: Tava mūzika skan gan Latvijā, gan arvien tālāk pasaulē. Tikko biji uz kāda sava jaundarba pirmatskaņojumu Berlīnē.
Pēteris Vasks: 26. novembra vakarā Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē bija Berlīnes RIAS kamerkora koncerts, kura programmu bija iestudējusi un vadīja mūsu jaunā, brīnišķīgā diriģente Krista Audere.
Sevišķi pēc viņas uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību…
Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija “Mūzika mieram”. Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija divi mani darbi: vispirms “Fruit of Silence” jeb “Klusuma auglis”, ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā. Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu, un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā.
Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man tā mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! “Siltums bezgalīgs” – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība.
Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk, – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota, viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja. Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto.
Un tev kā komponistam atkal tāds iedvesmojošs un rosinošs brīdis!
Protams, jā! Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas “Muziekgebouw” – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas “Mīlestības dziesmas”: ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un
noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks.
Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas, aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to.
Šobrīd dzīvojam divu tavu jaundarbu pirmatskaņojumu gaidās. Pirmais būs Latvijas Radio kora koncertā “Jubilejas mesa” piektdien Rīgas Domā. Šo darbu veidojuši seši Latvijas komponisti – kopā ar tevi vēl pieci kolēģi: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Andrejs Selickis. Daļa no mūzikas, tostarp arī tavs “Agnus dei” tapis jau pirms kāda laiciņa. Diemžēl pandēmija izjauca pirms diviem gadiem iecerēto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu, bet nu ir klāt Sigvarda Kļavas 60. jubileja, un tad nu šī “Jubilejas mesa” tiks atskaņota Rīgas Doma velvēs. Vai arī pirms diviem gadiem tavs “Agnus dei” bija iecerēts kā lielākas formas daļa?
Pirmsākums ir tāds, ka Dānijas Radio koris pasūtīja man skaņdarbu korim a cappella, dodot man pilnīgi brīvu izvēli teksta un valodas ziņā. Tajā brīdī biju gatavs rakstīt mesu latīņu valodā. To arī izdarīju, viņi to iestudēja, aizbraucu uz iestudējumu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju diezgan nelaimīgs par pirmatskaņojumu – īsti nevarēju saprast, ko esmu tur aplam izdarījis, bet bija vēl cerība: kad to nodziedās kāds no mūsu koriem, sapratīšu, vai darbs ir izdevies, vai tomēr tas ir jāliek “šūplādē”. Uzrakstīju otro versiju, pieliekot klāt ērģeles, un to iestudēja mūsu Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Sapratu – ir labi.
Uzrakstīju vēl vienu versiju manam mīļākajam sastāvam – stīgām, un tā, protams, ir veiksmīgākā, jo, kā es vienmēr saku, divkāršs dziedājums, kad kopā dzied koris un stīgas, ir lielākais spēks, kāds mūzikā var būt. Tātad Mesa eksistē trijās versijās, un tai ir diezgan laimīgs liktenis: manas izdevniecības pārskatos skatos, ka Eiropā to šobrīd atskaņo diezgan daudz, un tieši versiju ar stīgu orķestri. “Jubilejas mesas” atskaņojumā Rīgas Domā “Kyrie Eleison” no manas Mesas būs kā pirmā daļa, bet pēdējā daļa būs “Agnus dei”, kas man liekas kā tāda kvintesence, kur tu visvairāk tuvojies dievišķajam mīlestības un mūžīgās gaismas brīnumam. Mūsu izcilie dažādu paaudžu komponisti ir uzrakstījuši arī jaunas mesas daļas. Dod, Dievs, lai tas būtu liels un skaists garīgs piedzīvojums un pārdzīvojums mums visiem.
Mūzikas vēsturē šad un tad ir bijis, ka vairāki komponisti raksta vienu skaņdarbu. Jums, šīs mesas rakstītājiem, ir ļoti atšķirīgi rokraksti: kā, tavuprāt, tas viss varētu saliedēties?
Zinot komponistus, kuri raksta, un zinot, ko viņi raksta, domāju, ka tur jebkura skaņa un nots būs svētīta no mūžīgās gaismas, un ļoti ceru, ka tas būs patiesi liels notikums mūsu mūzikas dzīvē.
10. decembrī Rīgas Domā jau atkal skanēs tava mūzika, un šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncertā. Līdzās Vona-Viljamsa “Jūras simfonijai” būs tava “Musica Serena”, kuru tu pats esi raksturojis kā nostalģisku rudens ainavu, mierpilnu jausmu.
Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi… To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes! Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot.
Šis darbs skanēs Tarmo Peltokoski vadībā. Vai tev ir iznācis jau tikties ar viņu un parunāt par šo darbu, vai tu ļauj pilnīgu vaļu šim jaunajam talantam?
Par šo darbu ne, tur, manuprāt, nav daudz, ko runāt.
Bet vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu – Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit – trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks!
Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu – protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls… Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! Galvenais, ka mūzika notiek tajā brīdī: dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju – tas ir kaut kas neparasts! Viņa inaugurācijas koncertā bija divas Piektās simfonijas: Vona-Viljamsa Piektā, kuru mēs tikpat kā nezinām – tas ir slavinājums tam labajam, kas katrā no mums ir iekšā. Jo viens no mūzikas uzdevumiem ir stāstīt, ka mēs dzīvosim un izdzīvosim, un mūsu nākotne būs tikai tad, kad naids un ļaunums tiks pārvarēts un mēs atvērsimies viens pret otru mīlestībā un draudzībā. Un tas viss šajā Piektajā simfonijā bija tik apbrīnojami skaisti! Un tad Sibēliusa Piektā – gulbja lidojums. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Arī mūsu Krista Auznieka darbs bija ļoti interesants: viņš ir apbrīnojami talantīgs komponists, un arī no viņa nāk pozitīva garīga enerģija. Pozitīva un apliecinoša, tāda gaiša. Ne vienmēr ar mūsdienu mūziku ir tā, ka pēcgarša pēc tās izskanēšanas ir tik gaiša un prieka pilna. Tā ka brīnumu brīnumi notiek mūsu mūzikas dzīvē!
Tava mūzika skan daudzviet pasaulē un dažādās interpretācijās, un tu pats esi bieži klāt savas mūzikas atskaņojumos ārpus Latvijas: kuri bijuši spilgtākie tavas mūzikas atskaņojumi beidzamajā laikā?
(..) Vēl pirms kara februāra sākumā biju Antverpenē un piedzīvoju brīnišķīgu tikšanos – izrādās, ka mūsu Diāna Ketlere diriģē! Un ļoti labi! Viņa diriģēja Amsterdamas Mūzikas akadēmijas orķestri, un tas bija vienkārši neticami skaisti! Skanēja mans Alta koncerts, kuru atskaņoja lieliska altiste, biju klāt arī mēģinājumā, un vienkārši nebeidzu priecāties – Diānai ir uzaicinājumi arī no citiem orķestriem. Pēc ilgāka laika biju arī Norvēģijā, šajā brīnumskaistajā zemē, uz Valdres festivālu, kas bija paredzēts pirms pāris gadiem, bet tika pārcelts. Bija skaisti koncerti, un, kas man ļoti patīk šādos festivālos – vienmēr ir koncerti baznīcā. Mēs gan esam tik ļoti izlutināti ar mūsu koriem, kas ir vislabākie pasaulē, un tad, kad ārzemēs kādu kori dzirdi, esi samērā piesardzīgs – kaut nebūtu pārāk liela vilšanās. Bet reizēm ir arī patīkami pārsteigumi. Vēl vasarā biju Nīderlandē uz Stiftas kamermūzikas festivālu, kurā otro reizi biju uzaicināts kā vieskomponists. Vasaras festivāli ir ļoti skaisti, jo mūziķi ir projām no lielajām pilsētām, un tad viņi kādā mazā ciematā mēģina. Bija skaists mēģinājumu process, pēc kura gaidīja liels zupas katls blakus teltī. Bija izcili koncerti! Neaizmirstamā atmiņā paliks zāle Oltenā – tā ir pilsēta Nīderlandē, netālu no Vācijas robežas. Bet milzu skaistajā katedrālē bija arī manas mūzikas koncerts: skanēja gan mans pūtēju kvintets, gan pirmatskaņojums, kuru biju uzrakstījis vijolniekam Danielam Roulendam, kurš ilgstoši lūdza man kaut ko uzrakstīt vijolei solo. Uzrakstīju “Vasaras sonāti” jeb “Sonata Estiva”.
Tobrīd bija jau sācies šausmīgais karš, un domāju: vai man šajā skaņdarbā stāstīt un cīnīties pret šo pilnīgo neprātu? Beigu beigās aizgāju pa citu ceļu – domāju, ka mums ir jāpaceļas tam pāri un jāsaka, ka mēs esam stiprāki un neviens mūs neizsitīs no mūsu ticības un pārliecības. Un uzrakstīju gaišu, apliecinošu, prieka pilnu skaņdarbu vijolei solo.
Lai ko arī mēs nedarītu… Protams, vispirms tas attiecas uz apbrīnojamo, varonīgo, fantastisko ukraiņu tautu, bet arī mēs, visi citi, nedrīkstam nevienu brīdi uzskatīt, ka tas uz mums neattiecas. Viņi cīnās par mums, un mums ir jādara viss, lai mēs no savas puses varam kaut ko izdarīt, viņus atbalstot. Uzrakstīju solo sonāti, un tā tika tur pirmatskaņota.
Un vēl bija milzu prieks, ka stīgu kvartets atskaņoja manu pēdējo jeb Sesto stīgu kvartetu, kas izskanēja baznīcas akustikā. Baznīcā vienmēr ir Mūžības klātbūtne! Un tas bija tik satriecoši, iespaidīgi, ar kādu pārdzīvojomu viņi muzicēja! Tas uzrunāja visus. Bet pirms trim nedēļām biju Somijā, Kokolas pilsētā, kur bija viens sevišķs koncerts – 50 gadi kopš Ostrobotnijas kamerorķestra pirmā koncerta, kas savulaik izskanēja 1972. gada 14. novembrī. Toreiz solo spēlēja vijolnieks Jari Valo, kas patlaban ir Helsinku Radio simfoniskā orķestra solovijole, bet toreiz viņš bija 12 gadus vecs. Visiem pārējiem orķestrantiem bija līdzīgi. Jo
Juham Kangasam, šis apbrīnojamajam mūziķim, nebija svarīga muzikālā karjera, viņš sevi vienkārši veltīja mūzikai: septiņdesmitajos gados viņš spēlēja Helsinku Radio orķestrī, bet uzskatīja, ka ar to ir par maz, un viņš sāka braukāt uz savu dzimto pusi, uz Kokolu, kas ir 600 kilometru no Helsinkiem, un sāka izglītot jaunos stīdziniekus.
Viņš viņus audzināja gan individuāli, gan arī spēlējot kopā, pašam stājoties pie diriģenta pults. Un pēc pusgada, kad uzskatīja, ka viņi jau sasnieguši atbilstošu līmeni, notika pirmais koncerts. Pēc tam šie mūziķi auga, auga, un par profesionālu orķestri tas kļuva tikai 80. gadu beigās. Tā bija ārkārtīgi skaista programma, kurā, starp citu, skanēja vairākkārt pieminētā “Musica Serena”. Koncerta beigās sanāca pilna skatuve ar visiem, kas savulaik kopā ar Juhu spēlējuši un pie viņa mācījušies. Tā ka Juha izaudzinājis veselu paaudzi somu stīgu instrumentu meistaru, un viņi ir dažādos orķestros. (..)
Tev vienmēr ir bijusi ļoti vēlīga attieksme pret mūzikas norisēm Latvijā un citiem mūziķiem. Mēs varētu skaisti šo sarunu noslēgt ar domu, ko esi izteicis diezgan pasen, bet tā ļoti atbilst arī pašreizējai noskaņai: “Laikā, kad mūsu nācijas kultūra ir patiesi apdraudēta, neviens sevi cienošs pilsonis nedrīkst sēdēt, rokas klēpī salicis.” To noteikti var teikt arī par tevi, jo tu vienmēr ne tikai aicini darboties citus, bet pats to dari, turklāt vienmēr esi noskaņots pozitīvi.
Bet kā savādāk! Bet kādi bija tie mani vārdi? Ka mūsu kultūra ir patiesi apdraudēta? Tā jau īsti nevar teikt, mūsu mūzikā notiek tik daudz brīnumu, un beigu beigās – kādi ir mūsu kori, kādi ir mūsu orķestri, mūsu interpreti, diriģenti! Viņi nav apdraudēti. Vienkārši masu kultūra ar nonivelējošu vilni jauc cilvēkiem vērtību kritērijus. Varbūt problēma ir arī mūzikas izglītības sistēmā, jo vispārizglītojošajās skolās kultūrai tiek atvēlēts pārāk maz vietas.
Esmu dzirdējis – un kas man liekas patiesi apdraudoši – ka skolās vairs nav vai tikpat kā vairs nav koru. Bet kas tādā gadījumā nākotnē dziedās mūsu Dziesmu svētkos, ja nav koru? Tas ir viens no apdraudējuma aspektiem.
Starp citu, Vācijā ir diezgan daudz latviešu, kā vēstniece mums teica – ap 40 000, un viņi diezgan aktīvi dažādās Vācijas pilsētās izvērš kultūras aktivitātes. Ļoti daudzi gatavojas Dziesmu un deju svētkiem – ir kori un deju kopas. Vēstniece ievērojusi, ka koros ir pietiekoši daudz vīru. Kā zināms, Latvijā mums ar to ir liela problēma: es vienmēr domāju – kur paliek latviešu vīrieši, kas ar viņiem notiek? Bet vācu koros dzied vīri! Izrādās, tie ir vācu kungi! Jo latviešu sievas saviem vācu vīriem saka – “tev jānāk dziedāt kopā ar mani”, un viņi arī nāk, viņi dzied, un Vācijā latviešu koros netrūkst vīru balsu. Redz, kāda tautu draudzība caur mūziku!
